Katrai mazai meitenei jābūt savai lellei.
Manai mammai, bērnībā dzīvojot laukos, nebija veikalā pirktu rotaļlietu. Vecākā māsa viņai bija sašuvusi lupatu lelli. Mamma vēl tagad atceras, cik ļoti viņai tā esot patikusi.
Mana bērnība pagāja sešdesmitajos gados. Toreiz nebija ne Bārbiju, ne barojamo un čurājošo “Baby born”. VDR ražotās gumijas lelles ar ķemmējamiem matiem bija neaizsniedzams sapnis. Bija koka un plastmasas kluči, pīkstoši gumijas dzīvnieki un plastmasas mašīnītes. Bet neko no savām bērnības rotaļlietām neatceros, izņemot vienu- lelli Grietu. Tā bija masu produkcijas ražojums- no plastmasas un arī mati bija no plastmasas. Neskatoties uz pieticīgo izskatu, lelle bija ļoti mīļa. Lieli bija pārdzīvojumi, kad mazais brālis tai ar naglu izdūra pierē caurumu.
Savukārt mūsdienās rotaļlietu sortiments ir tik ļoti plašs, ka var apmulst. Lelles var nopirkt atbilstoši jebkurai gaumei: gan bērnišķīga izskata, gan pieaugušas, pat biedējošas. Taču kaut kas man lika atgriezties pie pirmsākumiem- lupatu lelles. Nav iespējams izgatavot divas pilnīgi vienādas lelles. Un nav vēlēšanās to arī darīt, jo atkārtošanās ir garlaicīga. Interesantākais visā šajā procesā ir lelles tēla veidošana un tās apģērbšana. Tas man liek atgriezties bērnībā, kad mēģināju kaut ko šūt savai lellei, protams atbilstoši tā laika iemaņām.
Priecājos, ka vairākas lelles ir atradušas sev saimnieces un ceru, ka mazajām meitenēm tās būs tikpat mīļas kā savulaik man Grieta.
